Beidzot šis brīdis bija klāt!
Septembra pēdējā nedēļas nogalē norisinājās U14 reģionālais turnīrs, un mūsu Zemgales komanda devās uz Staiceli, lai aizvadītu futbola, mācīšanās un jaunas pieredzes pilnu nedēļas nogali.
Kā ierasts, pa ceļam uzņēmām spēlētājus Jelgavā un Rīgā, piestājot pie Akropoles, lai kopīgi paēstu pusdienas, pirms turpinājām ceļu uz Staiceli.
Šoreiz kopā ar mums devās 17 spēlētāji no sešiem dažādiem reģiona klubiem, tostarp arī daži pēdējā brīža izsaukumi savainojumu dēļ.
Treneru kolektīvam šajā nedēļas nogalē kā trenera asistents pievienojās arī Marks Udovičenko no FK Auda.
Standartu noteikšana.
Drīz pēc ierašanās Staicelē aizvadījām pirmo komandas sapulci, lai pārrunātu nometnes mērķus un vienotos par dažām vienkāršām vadlīnijām tam, kā vēlamies uzvesties un pārstāvēt Zemgali.
Galvenie vēstījumi bija skaidri: ienes enerģiju, strādā ar pilnu atdevi un atbalsti komandas biedrus.
Šīs vecuma grupas spēlētājiem ir daudz tehnisko prasmju un radošuma. Tomēr iepriekšējos treniņos un spēlēs bijām identificējuši divas jomas, kurās vēlējāmies redzēt vairāk: atbalstošas kustības ap spēlētāju ar bumbu un lielāku cīņassparu aizsardzībā.
Vēl viens svarīgs vēstījums visas nedēļas nogales garumā bija:
MAZĀS UZVARAS.
Uzvari divcīņā. Uzvari gaisa divcīņā. Veic atbalstošo skrējienu. Nopelni stūra sitienu vai auta iemetienu. Izdari pirmo veiksmīgo piespēli. Nogādā mūs laukuma pēdējā trešdaļā. Izdari pirmo sitienu vārtu rāmī.
Protams, mēs vēlamies uzvarēt spēles, taču mūsu galvenais fokuss nav tikai uz gala rezultātu. Svarīgi ir atpazīt un uzvarēt būtiskos spēles momentus.
Piektdienu noslēdzām ar vakara treniņu lietainos laikapstākļos. Puiši parādīja ļoti labu intensitāti un spēles plūdumu, tāpēc nolēmām treniņu pabeigt nedaudz agrāk, lai lieki nesamazinātu enerģijas līmeni. Tas arī ļāva dienu noslēgt ar pozitīvām sajūtām.
Mūsu filozofija Zemgalē ir spēlēt drosmīgu, gudru un enerģisku futbolu, un jau pirmajā vakarā noteikti redzējām šīs iezīmes.
Diemžēl piedzīvojām vēl vienu neveiksmi- vienam no spēlētājiem parādījās sāpes mugurā, un viņam nācās pārtraukt dalību turnīrā.
Sestdiena- pielāgošanās izaicinājumam
Sestdienu, kā ierasts, sākām ar spēli pret Kurzemi.
Zemgalē mēs necenšamies iepriekš izplānot katru iespējamo situāciju. Tā vietā vēlamies, lai mūsu spēlētāji spētu pielāgoties un uzticētos tam, ka viņi ir sagatavoti, nevis ieprogrammēti.
Kurzeme to pārbaudīja jau no paša sākuma.
Pirmajās 20 minūtēs pretinieki mūs pamatīgi piespieda atkāpties ar intensīvu presingu, labu kustību un ātru saspēli. Viņi izveidoja vairākas vārtu gūšanas iespējas un apgrūtināja mūsu iespējas pārņemt spēles kontroli.
Mēs arī parādījām zināmu neizpratni par to, kāpēc vēlamies veidot uzbrukumus no saviem vārtiem. Spēles sākšana no vārtsarga nenozīmē, ka katrai piespēlei jābūt īsai. Daļa no futbolista attīstības ir spēja atpazīt, kad pareizais risinājums ir vidēja vai tāla piespēle.
Tālās piespēles ir ļoti vērtīgas, ja tās tiek izpildītas īstajā brīdī un ar pareizo nodomu- nevis vienkārši kā veids, lai aizsistu bumbu prom no pretinieka spiediena.
Pirmajā puslaikā mums izdevās gūt vārtus pēc laba pretuzbrukuma, savukārt otrajā puslaikā jau parādījām daudz labāku izpratni par to, kā virzīties augstāk laukumā. Arī mūsu spēle aizsardzībā ievērojami uzlabojās.
Sekoja vēl trīs vārti, un spēle noslēdzās ar Zemgales uzvaru 4:0.
Neskatoties uz rezultātu, gan spēlētāji, gan treneri jutām, ka tas pilnībā neatspoguļoja spēles gaitu. Atsevišķos svarīgos momentos mums paveicās, un spēle varēja izvērsties pavisam citādi, ja Kurzeme būtu guvusi pirmos vārtus.
Galvenais, ko paņēmām līdzi no šīs spēles, bija mūsu sniegums otrajā puslaikā: mēs pielāgojāmies, uzlabojām savu spēli un atradām risinājumus, lai mainītu spēles gaitu sev par labu.
Vēlāk tajā pašā dienā tikāmies ar Vidzemi.
Tas bija cita veida izaicinājums. Mums bija vairāk vietas, lai veidotu uzbrukumus no savas laukuma puses un virzītos uz priekšu, kā rezultātā izveidojām pietiekami daudz vārtu gūšanas iespēju. Tomēr sasteigtas pēdējās piespēles un sitieni neļāva šīs situācijas pārvērst vārtu guvumos.
Vienlaikus varējām redzēt, ka starp spēlētājiem sāk veidoties arvien labāka savstarpējā sapratne un sadarbība.
Arī Vidzeme izveidoja dažus bīstamus pretuzbrukumus, taču mums izdevās ar tiem tikt galā. Pamatlaikam noslēdzoties neizšķirti, sekoja pēcspēles sitieni, kuros labi izpildīti sitieni un vārtsarga atvairījumi palīdzēja mums izcīnīt uzvaru.
Svētdiena- mācāmies, kad mainīt spēles tempu
Turnīra pēdējo dienu sākām ar spēli pret Latgali.
Spēle bija nedaudz līdzīga mačam pret Vidzemi, taču šoreiz mēs vēl vairāk kontrolējām bumbu. Izveidojām daudz radošu kombināciju un atkārtoti atradām veidus, kā nokļūt soda laukumā, tomēr vārtu gūšanas momentos mums pietrūka pārliecības un izlēmības.
Arī Latgale mūs apdraudēja ar vairākiem bīstamiem pretuzbrukumiem, taču labas mūsu aizsardzības līnijas un vārtsarga darbības palīdzēja saglabāt kontroli.
Neskatoties uz daudzajām iespējām, izšķirošos vārtus gūt neizdevās, un spēle noslēdzās neizšķirti, kas nozīmēja, ka otro reizi turnīrā uzvarētājs bija jānoskaidro pēcspēles sitienos. Arī šoreiz puiši labi tika galā ar šo situāciju, un mēs izcīnījām uzvaru.
Gan spēle pret Vidzemi, gan pret Latgali deva spēlētājiem svarīgu iespēju mācīties atpazīt brīžus, kad nepieciešams mainīt spēles tempu.
Ir momenti, kad mums nepieciešams saglabāt bumbas kontroli, būt pacietīgiem un ar bumbas kustību pārvietot pretinieku. Taču pēc tam pienāk brīdis, kad jāatpazīst iespēja, jāpalielina temps un jāuzbrūk vārtiem ar jaudu un pārliecību.
Interesanti, ka spēlē pret Kurzemi mums bija šī jauda un pārliecība, taču pietrūka kontroles un mierīguma ar bumbu. Savukārt pret Vidzemi un Latgali bieži redzējām pretējo.
Spēja apvienot abas šīs spēles puses ir svarīga daļa no spēlētāju attīstības.
Turnīra noslēgums pret Rīgu.
Turnīru noslēdzām ar spēli pret Rīgas reģionu, kas, kā ierasts, bija ļoti spēcīgs pretinieks.
Iepriekšējās tikšanās reizēs esam spējuši labi atbildēt uz viņu intensitāti, taču šoreiz sāka izpausties nogurums. Puišiem kļuva arvien grūtāk tikt galā ar Rīgas spiedienu un spēles intensitāti. Kad spēlētāji nogurst, pat vienkāršas piespēles, laukuma pārskatīšana un ātru lēmumu pieņemšana kļūst daudz sarežģītāka.
Spēle noslēdzās ar Rīgas uzvaru 3:1, un tā bija pelnīta uzvara.
Tomēr no treneru skatpunkta bija grūti no puišiem prasīt vēl vairāk. Viņi turpināja cīnīties un mēģināt līdz pat spēles beigām.
Svarīgi ir arī ņemt vērā visas nedēļas nogales kontekstu. Pirms turnīra un tā laikā piedzīvojām svarīgu spēlētāju savainojumus, tāpēc komandai nācās pielāgoties jaunām lomām un pozīcijām. Gandrīz puse mūsu sastāva šobrīd spēlē Attīstības un Meistarības līmeņa sacensībās. Šīs vides var būt ļoti vērtīgas viņu attīstībai, taču reģionālā turnīra intensitāte un konkurences līmenis var būt ievērojams solis uz augšu.
Tieši šādi izaicinājumi ir viens no iemesliem, kāpēc šāda pieredze ir tik vērtīga.
Vairāk nekā tikai rezultāti
Puiši ir pelnījuši lielu atzinību par izaugsmi, ko redzējām visas nedēļas nogales laikā-gan individuāli, gan kā komandai.
Mēs redzējām daudz laba futbola, taču tikpat svarīga bija pozitīvā, atbalstošā un atbildīgā attieksme, ko spēlētāji demonstrēja visa turnīra laikā.
Reģionālie turnīri ir daudz vairāk nekā tikai četras spēles un to rezultāti. Tā ir iespēja iepazīt jaunus komandas biedrus, piedzīvot dažādus izaicinājumus, kopīgi risināt problēmas un radīt atmiņas.
Ceram, ka dažas no šīm atmiņām puišiem paliks līdzi vēl daudzus gadus.
Liels paldies arī Markam Udovičenko, kurš visa turnīra laikā sniedza lielisku atbalstu-ne tikai spēļu laikā, bet arī visā, kas saistīts ar komandu ārpus laukuma.
Paldies visiem iesaistītajiem spēlētājiem un klubiem.
Ar nepacietību gaidām nākamās Zemgales reģiona nodarbības vēlāk šajā gadā!
